Kā upe.
by Valdis Tjuševs
Lai gan man uz rokās ir uztetovēta miera zīme, es nemaz nejūtos mierīgs vai harmonijā ar sevi. Es vienu brīdī varu smaidīt un justies kā kalna virsotnē, bet tagad es esmu piecus metrus zem zemes. Es gribu kliegt, raudāt un ārdīties, bet no manis nekas nenāk laukā. Man sāp. Man sāp redzēt cilvēku, kuru es mīlu, pilnīgi mainīt manas domas par viņu. Es zināju, ka mans prieks pārvērtīsies par divtik lielu depresiju.
Es sēžu pie čalojošas upes un vēlos saprast ko lai es daru. Es vēlos būt kā šī upe. Viņa tikai tek uz priekšu un nebaidās no jūras. Es viņai varu pieskarties, viņa mani sauc, viņa vilina. Man nekad nebūs tādas īpašības.
Es mīlu šo vietu. Te telefonam nav zonas, pilnīgs miers - tikai es un droša upe.
Es te varētu palikt mūžīgi. Mani te nevar atrast, toties es jūtos droši, it kā mani kāds vai kaut kas turētu un nelaistu prom. Bet vienlaikus es esmu viegli ievainojams.
Man vajadzētu būt priecīgam, te ir daudz jauku cilvēku un atmosfēra ir lieliska, bet es pašlaik esmu gatavs mirt.
