Tuesday, January 28, 2014
leave a comment
Wednesday, January 1, 2014
6am
6 am and I'm all alone:
Me, my bottle and a mourn.
I wish I once found a soul,
That I could call my home.
6 am and a chat is open,
Eyes that once were broken.
Eyes that keep me hopin'.
I think I am done with coping.
6 am and my body is here,
I turn to my left and your breath is near.
I guess that there ain't no fear,
For you, hun, are my dear.
6 am and I don't give a damn,
As long as you keep holding my hand.
6 am and I'm okay
I'll just wait for Friday.
6am and you're not here
Goodbye, my dear
6am and you're not here
Goodbye, my dear
Monday, December 2, 2013
I tried
I always thought that things between us would be okay, but lately you have been pushing me away when I tell you that I miss you. I have tried to ignore it but it still hurts and sometimes I lay awake at 3 am, thinking what I have done wrong. I have tried to not give a care and drink until I find myself next to the toilet, hearing voices yelling: "Are you okay?" and even that couldn't stop me thinking of you and my wrong decisions. This idea to get drunk was your fault, because the night before you reminded me that we're just friends and we'll be just that for many years to come, until you decide to land from your journey and start a family and no one knows if that would be me by your side.
I am that kind of human that will hold on to whatever is left until nothing is in my hands. I forgot that you were never mine and your soul was free. I forgot that my closest friends taught me to never fall for a free spirit, because then I'd get hurt the most. It seems that you're hurting me all the time and I can't stop myself from falling deeper and deeper underground. I have tried meeting other people, but at the end of the day, you're still the one that I want to say goodnight to. Maybe I want to say goodbye, but I can't really end something that has never started. We were never together, we were just friends that will stay friends for a long, long time. But why do you make it seem like we're together and we could have a idyllic life together?
Why do I keep holding on, when even to you my intentions seem silly and plain impossible? It's a nice question and I keep asking myself this question almost every night before sleep. Why should I stay grounded when you're flying? Why should I drink to forget you when you don't need alcohol to forget my face? Why should I even bother? Don't get me wrong, I still meet other people, but it's hard for me to find someone that has the same interests as me and also is accepted by my disturbingly high standards. It's even harder to notice someone else when you are attached to someone who you consider your ideal, but sadly is one thousand miles away.
This relationship is slowly draining me, my friends already see me slowly fading and it's harder for them to realize that they can't even help me. I am the problem. I fell in love with someone I can't have. I don't know how to let go and I don't know how to let someone in. I unintentionally hurt my closest friends when they just wanted to help. It's all my fault. I never wanted to live like this and I never wanted to hurt anyone, but I still managed to do this in three month's time.
I have lost it all for a free spirit.
Thursday, November 14, 2013
Skatuve
Nezinu, kā ar
Tevi, lasītāj, bet mani vienmēr ir piesaistījusi skatuve kā atrašanās vieta. Pēdējā
laikā es bieži pavadu laiku uz skatuves un es vienmēr pieķeru sevi apbrīnojot to
pirms kāda priekšnesuma. Nepabeigtie dekorējumi un sapinķerētie vadi mani
dīvainā veidā uzrunā. Es varētu palikt viens pats uz skatuves, sēdēt un
lūkoties sev apkārt, katru reizi atrodot kādu detaļu, kas manī izraisa patiku.
Šodien Siguldas Kultūras namā bija mēģinājums priekš valsts svētku koncerta un,
uznākot uz skatuves, es uzreiz atslēdzos no pārējiem, pilnībā apburts ar to, ko
es redzēju. Pa pusei piestiprināts aizkars rotāja skatuves fonu, apkārt
staigāja dejotāji, atkārtojot savu rutīnu un izslēgti starmeši, kas jau drīz
tiks atkal ieslēgti, gatavi koncertam. Tev tas varbūt liekas diezgan savādi –
kā parasta skatuve spēj pārsteigt cilvēku, kas nav ne aktieris, ne dejotājs.
Lieta tāda, ka es vienmēr esmu vēlējies uzstāties uz skatuves, bet ne kā dziedātājs.
Es esmu vēlējies izpildīt sarežģītas deju kustības, pagriezienus un ātrus soļus
uz skatuves. Var teikt, ka tā ir mana apslēptā vēlēšanās. Jau stāvot tur es gribēju
doties dejā, bet es izvēlējos aplauzt šo vēlmi, jo līdzās bija cilvēki, kas jau
lūkojās uz mani, nesapratnē, kāmēr es griezos ap savu asi, cenšoties pēc
iespējas vairāk aplūkot savu apkārtni.
Friday, September 13, 2013
Time
I'm sitting in an empty room and the only sound I hear is the clock on the fireplace. I can feel how every tick and tock hits me in the hear like a sharp knife. There's nothing I can do but just sit here and listen to the clock that is killing me with every second.
Turns out my age is the problem again. Or has it been a problem all along? I have three years of school ahead of me until I can be free with you. Spend two months apart and meet up for two days. I've never really understood long distance relationships, but I guess that I am starting to understand.
It's not really about how many days or months you spend together, it's about how you spend them. But I'd still like to have more than two days with you and spend the two months in pain. I just really hope we spend those days well. You just said that you need some time alone, and, well, I wish my time was over.
Saturday, June 29, 2013
Sapņi par izlaidumu un Lanu.
Šis ir stāsts, kā piepildījās mani sapņi... bet pie tā atgriezīšos vēlāk. Es vēlos Tev, dārgais lasītāj, pastāstīt par savu brīnišķīgo izlaiduma dienu. Mazliet patinam atpakaļ vakaru iepriekš, kad mamma paziņoja, ka StarFM ir konkurss, kurā var vinnēt meet&greet biļeti uz Lana Del Rey koncertu. Uzdevums vienkāršs - uzminēt trīs no pieciem dziesmu fragmentiem un biļete kabatā! Skaists fakts - mana izlaiduma diena bija pēdējā diena, kad risinājās konkurss un dienā bija 2 izlozes: īsi pirms trijiem un īsi pirms sešiem. Sešos, protams es nevarēju, jo tad man sākas tāda lieta kā izlaidums. Tātad, man bija dota viena iespēja, lai vinnētu. Pamodos ar domu - shit about to go down. Visu dienu nervozēju par konkursu un baigi atkārtoju Lanas dziesmas, ja nu kas. Pustrijos atbrauca Ingrīda, es viņai ātri izskaidroju manu taktiku un viņa piedalījās manā komandā. Pienāca bez desmit trīs un man uz galda stāvēja 4 atvērti tālruņi, visiem ekrānā spīdēja viens numurs, kas bija StarFM studijas numurs. Konkurs bija klāt un tika atskaņoti pieci ļoti īsi fragmenti no Lanas dziesmām, kuras pat neatskaņo pa radio. Stresā Ingrīdai teicu, lai pieraksta dziesmas - pierakstījām divas. Pacēla kāda meitene, kura nezināja pat dziesmas nosaukumu, kurš skanēja fragmentā. Tajā pašā laikā es dungoju dziesmu, kuru nevarēju atcerēties..JĀ! TAS BIJA LUCKY ONES! Pacēla vēl viena meitene, kas uzreiz pateica:"Nuuuu, es neesmu īsta fane, bet es varu mēģināt." Tiklīdz viņa to pateica, Maija(StarFM DJ) pateica viņai, ka tas ir konkurss priekš faniem ( šajā momentā es sāku kliegt uz radio - JĀ, ES! ES ESMU FANS!) un pēkšņi es dzirdēju, ka pacēla manu zvanu un es biju ēterā ar Maiju.
-Sveiki!
-Sveiki!
-Un kā Tevi sauc?
-Valdis.
-Tātad, Valdi, vai tu vari nosaukt šo dziesmu fragmentus?
-This is What Makes Us Girls, Lucky Ones un Young and Beautiful.
-...
-...
-Tā šķiet, ka mums ir uzvarētājs! (šajā momentā es sāku veikt erotiskas dejas aiz priekiem [ don't judge me) Varbūt Tu vari nosaukt pārējās divas dziesmas?
-Amm, es nezinu... Radio?
-Nē, bet tas nekas, jo tu tik un tā tikko vinnēji meet and greet ar Lanu Del Rey!
-Es pašlaik lēkāju!
-Haha, un kur tu pašlaik lēkā?
-Mājās... un tagad pagalmā!
-Jā, jauki. Un no kuras pilsētas tu esi?
-No Siguldas.
-O, tātad tev būs jāveic liels ceļš līdz koncertam!
-Nekas, tas ir tā vērts!
Tālāk dialogu es neatceros, bet īsi pēctam ar mani sazinājās Maija un teica, ka man zvanīs meet and greet organizatori.
WOW! Es esmu vinnējis tikšanos ar the one and only Lana Del Rey! Skaisti, ne? Tomēr, es nevēlējos piesaukt nelaimi, tādēļ par to īsti ar nevienu nerunāju, jo man neviens vēl nebija pazvanījis. Kopā ar Ingrīdu nodziedājām Born To Die un bija laiks gatavoties izlaidumam. Uzvilku savu uzvalku un izskatījos apmēram šādi:
Skaisti, es zinu.
Piecos jau biju skolā un satiku savas divas Počatos Čikitas - Elizabeti un Lieni, kurām atļāvos pastāstīt par savu lielo balvu. Viņas bija pārsteigtas un kaut ko sāka teikt, ka "omg Tu ar viņu tiksies lalalala (atvainojos, Elizabete, Liene, ja neprecīzi jūs citēju)". Klāt bija izlaidums un mūsu klase pirmā iesoļoja iekšā zālē, kur mūs sagaidīja skolotāji, ģimene, draugi UN DAUDZ FOTOGRĀFI. Joprojām atceros emocijas, mans smaids bija neviltots. Ņemsim vērā, ka joprojām gaidīju zvanu no Positivus, kas rīkoja meet and greet ( spoiler - viņi man tajā vakarā nepiezvanīja). Saņēmu dokumentus un tad bija laiks mūsu klases veltījumam audzinātājai. Tur īpaši nelīdīšu iekšā, jo priekšnesums bija izgāšanās, toties mums bija jautri. Tad bija laiks citai dziesmai - Tici Sev, vai kā viņu sauca ( joprojām nevaru atcerēties tai dziesmai nosaukumu, bet atceros mazliet piedziedājumu). Pagāja kāda stunda or so un bija laiks manam priekšnesumam. Stāsts ir tāds, ka divas dienas pirms izlaiduma mēs mēģinājām puišu dziesmu, "Es Gribu Kā Bērns", kas bija veltīta vecākiem. Kopā izdomājām, ka vienam klasesbiedram vajag solo vietu vienā no pēdējiem piedziedājumiem. Tad, suddenly skolotāja man piedāvāja uzsākt dziesmu vienam pašam, dziedot un spēlējot ģitāru, kā arī dziesmu skaisti nobeigt. Laba ideja, varbūt pat lieliska, jo man vienmēr sapņos ir rādijies, ka es izlaidumā stāvu publikas priekšā un izpildu dziesmu. Vienīgais ir tas, ka es biju vienmēr iedomājies, ka dziedu "Mana Dziesma", kurai joprojām nevaru atcerēties akordus. Man tas bija liels pagodinājums un es zināju, ka mana mamma raudās un to konstatēja arī pārējie klausītāji, kas bija mēģinājumos. Atgriežoties pie izlaiduma - bija mana kārta uzstāties. Puiši piecēlās kājās, bet nenāca pie mikrofoniem. Visu priekšā biju tikai es un ģitāra, kā arī pie klavierēm Elizabete. Noskanēja pirmie četri akordi un es zināju, ka sāk piepildīties mans sapnis.
(Foto no Sigulda.lv, kā pamanījāt)
Es pat nesāku dziedāt, kad jau pamanīju, ka mana mamma sēž man priekšā 4 solus un raud. Jā, paredzami. Es sāku smaidīt, cenšoties kaut kā nomierināt savu mammu. Nodziedāju pirmās 2 rindiņas un pie mikro foniem sāka nākt pārējie puiši. Kopā skaņa bija lieliska. Es jutu saikni starp sevi un skatītājiem. Es beidzot jutos brīvi mikrofona priekšā,
pat ja man priekšā nevicinājās fanu meitenes, ja atceramies novada svētkus.
Kopā sākām dziedāt piedziedājumu, bet kad to pabeidzām, mazliet aizķērāmies, jo aizmirsām otrajam pantiņam vārdus, bet domāju, ka publika mums piedeva. Pienāca klasesbiedra solo un es sāku uztraukties, jo man taču šī dziesma vienam pašam ir jānobeidz. Palēlināju tempu un jūtīgi nobeidzu dziesmu. Mēs visi sākām smaidīt, jo trakākais bija prom. Ja godīgi, es neatceros kā cilvēki aplaudēja, bet radinieki teica, ka bija lielas ovācijas. Prieks par to, jo mēs pie dziesmas bijām pacentušies. Dokumentus saņēma arī pārējās klases. Klāt bija kopējā dziesma.
Ļaušu minēt trīs reizes, ko mēs dziedājām.
Nē, nopietni, mini.
.
.
.
Es pagaidīšu.
*drum roll*
Kalniem Pāri. Šoks, ne?
Alberts skaisti iemūžināja mūsu sejas. Paldies.
Viss bija beidzies, bet vēl bija bildēšanās, ko es īsti negribēju, bet tas tā.
Un tā, jā, izlaidums bija beidzies. Neiespringšu recenzijā par izlaiduma pirti, jo jūs paši ziniet, kā ir tajās pirtīs.
Nākamajā rītā, kas bija ap vienpadsmitiem, saņēmu ilgi gaidīto zvanu no Positivus, kur laipna sieviete man paskaidroja, kas kur un kā man jādara.
Skip forward to the concert.
Tātad, man bija jābūt pie LMT ieejas plkst. 19:30, kaut gan pārējos mirstīgos laida iekšā jau septiņos. Tas man īsti nepatika.
Pirms laida šos iekšā, es paswegoju pie ieejas un gandrīz vai bāzu sejā, ka tiekos ar Lanu pēc koncerta. Ļauni no manis, jā, bet tas bija tā vērts.
Koncerta recenziju neveidošu, bet varu teikt to, ka live Lana skan lieliski, par spīti video youtube, kas ir filmēti ar telefoniem, kas obviously skaņass kvalitāti sačakarēs.
Skip forward to the end of the concert.
Skrējām uz LMT ieeju, jo pēc koncerta mums tur ir jātiekas, lai tiktu pie Lanas. Mūsu identitātes tika pārbaudītas un katram uzlīmēja speciālu backstage uzlīmi. Mūs aizveda uz green room, kas īstenībā bija melna.
Tur mēs pačatojām ar Lanas iesildītāju, Iiris, kurai ir apbrīnojama balss. Kopā mēs pārrunājām mūsu mīļākos izpildītājus un Positivus line-up (Iiris piedalīsies Positivus) un es viņai apsolīju, ka apmeklēšu viņas koncertu. Suddenly mūsu telpā ienāca Lanas bundzinieks, kas paprasīja, vai kāds var nobildēt viņus. Es, jauks cilvēks būdams, pieteicos šim amatam un sekoju viņam pa gaiteni, kas aizveda mani uz Band Room, kur risinājās dzimšanas dienas ballīte. Viņas bundziniekam bija dzimšanas diena - visur bija pica un baloni. Skaisti. Mazliet ar viņiem pačatoju un devos atpakaļ. Mūs visus pasauca čalis, kas aizveda mūs uz Lanas dressing room, kur mūs saigaidīja the one and only Lana Del Rey. Diemžēl, tikšanās bija pēc koncerta, tāpēc viņa bija diezgan nogurusi, bet viņa tik un tā izturējās laipna un šķita priecīga mūs satikt. Viņa runāja maigi, jo tajā vakarā viņa ņēma dziesmas orģināli, ar augstajām notīm, tāpēc balss bija piekususi. Mēs mazliet parunājām un man ar viņu radās ļoti mazs awkward dialogs.
Lana -It's great to be here!
Es -It's great that you're here!
Viņa mums katram izdalīja CD Box setu, kuru viņa pati bija parakstījusi ar zelta marķieri. Merchandise stendā tāds komplekts maksāja 60 latus, tātad mēs ieguvām skaistu dāvanu, kurā bija iekšā 4 attēli, "Blue Velvet" plate, Born To Die Paradise Edition disks, Remiksu disks un Video disks. Kopīgi arī nobildējāmies.
Sarunas bija ļoti awkward, jo mēs bijām kautrīgi, tāpēc mūs jau ātri vien savāca un prasīja, lai dodamies prom. Atvadījāmies no šīs brīnišķīgās sievietes un devāmies prom.
Tāds ir mans stāsts par sapņiem, kas piepildās.
Monday, June 24, 2013
Night sky.
Just so you know,
I'll be dreaming of you.
And when the darkness hits,
Your eyes I will miss.
And here comes the night sky,
Dragging you with it.
I hope I can meet you tonight
And see that smile.
I want to see your eyes,
Hear that laugh of yours...
And those lips that I adore...
Should I kiss them?