Cita Dimensija

    Izejot pa durvīm mani nomāc tikai viena lieta - es eju uz skolu, uz vietu, kur visiem par mani ir vienalga, kur cilvēki mani nerespektē un daži labprāt redzētu mani nāvējošās sāpēs. Kā jau tipiski rudenim, līst lietus un ielas ir pārklātas ar dubļiem un satrūdējušām lapām, kuras reiz bija daļa no zelta rudens un rotāja koku galotnes, gaidot, kad tūristi uzņems viņu bildes, kaut gan bildēja savus draugus. Mans prāts bija tik ļoti aizņemts, ka es pat neizņēmu no kabatām austiņas un neklausījos mūziku, kura palīdzēja man tikt galā ar savām problēmām, izkliedējot domu mākoņus manā galvā.
    Ierodoties skolā, varu pamanīt, ka neesmu vienīgais, kurš šorīt nejūtas labi. Tie noteikti ir laikapstākļi. Gaiteņi lēnām pieplūst ar aizvien vairāk skolēniem, jo skolas diena sākas pēc apmēram piecām minūtēm. Ejot pa tumšajiem gaiteņiem, manu galvu nepamet domas. Es to vairs nevarēju paciest, tādēļ izvilku no kabatas savas uzticīgās austiņas un uzliku "indie lovesong" plejlisti. Pirmā ir fizika, tādēļ varu neuztraukties. Man ir dotas 40 minūtes.
    Ieejot klasē, mani sagaida bars cilvēku, kuri man nenozīmē itin neko. Tā vismaz varu teikt par pusi šo cilvēku. Pieejot pie sava sola, pārējās trīs vietas ir tukšas. Man ir cerības. Jā, viņi varbūt ir palikuši mājās. Man šajā stundā būs miers un klusums, ja neskaita skolotāju un klasesbiedrus, kas neskaitāmi tērzē par pilnīgām stulbībām. Tiklīdz es jūtu cerību, kas gandrīz vai mani paceļ spārnos, pa durvīm ienāk visi trīs sola biedri un es iegrimstu savā telefonā, pārslēdzot dziesmu. Šī būs gara diena. Galvā man tik un tā virpuļo jautājumi - Kādēļ es te esmu? Kāpēc šie cilvēki ir ienākuši manā dzīvē? Viss, ko varu teikt, ka es esmu bijis nepareizā laikā un vietā.
    Stundas laikā pamanīju, ka uz manu pusi skatās viena klasesbiedrene, viņa, kā parasti, smaida. Es uz viņu paskatos ar tukšu, bezjūtīgu skatienu. Viņa izskatījās apstulbusi. Kādēļ gan viņa vienmēr smaida? Bet no otras puses, kādēļ es pašlaik skumstu? Ak, jā, skola.
    Stundas iet lēnāk, nekā parasti, kaut gan tās viena otrai garām iet diezgan ātri. Ar grūtībām un ciešanām pienāca dienas beigas un es biju brīvs, kaut gan nē, man trijos būtu jādodas uz mūzikas skolu, bet mēs visi zinam, ka tas nenotiks, it īpaši šādās dienās, kad viss, ko gribi, ir sēdēt, nē, gulēt mājās un atslēgties no pasaules. Izejot no skolas, mani pārņem trīsas, jo pēcpusdiena ir vēl aukstāka, nekā rīts. Mani, diemžēl nesagaida lietus un tieku mājās sauss.
    Ienākot mājās, es jūtu, ka manus kaulus pārņem siltums un es sāku dzīvot. Uzreiz nometu somu un devos augšā uz savu istabu, kur mani sagaidīja mans labākais draugs - Riko. Viņa nagi klabēja pa jauno laminātu, bet man bija vienalga. Manā sejā uzplauka smaids. Es iegāzu savu ķermeni gultā, kurā es instanti atlūzu.