Ziemassvētku sajūta.

by

Šodien devos ceļojumā uz Alfu, cerībā atrast ziemassvētku sajūtu, kuru gandrīz vai nekad neesmu jutis. Ieejot Alfā, mani sagaidīja cilvēku būrzma, kura man ļoti nepatika, jo tas nozīmēja garas rindas. Bet tas nekas. Ingrīdai vajadzēja ierasties pēc 40 minūtēm, tādēļ devos uz savu mīļāko veikalu - Lush, kur mani sagaidīja jaukas kasieres ar kurām varēja papļāpāt par viņu produktiem un cik tie ir labi. Pie reizes nopirku Ingrīdai dāvanu. Joprojām nekādas ziemassvētku sajūtas.
    Kad ieradās Ingrīda, mēs devāmies pa veikaliem, piebāžot maisiņus pilnus ar drēbēm un kosmētiku. Ko citu man vajag (daudz ko, bet nu, iztēlosimies)? Ieejot JYSK, mani pārņēma doma, ka istabai vajadzētu nopirkt ziemassvētku gaismiņas, lai būtu vismaz noskaņojums. Pēc tam, pirms izgāju ārā no Alfas, mani pārņēma atklāsme. Man ziemassvētku sajūtu izraisa cilvēku pūļi lielveikalos un ziemassvētku dziesmas uz katra stūra. Jā, tas man patīk.
    Vēlāk devāmies uz vecrīgu, bet vispirms paķērām Coffee Inn'ā Chai Latte ( ja kas, lieliska kafija.). Vecrīgā aplūkojām dažādus ziemassvētku tirdziņus. Tur mūs uzreiz sagaidīja kāda veca sieviete, kura lūdz ziedojumus priekš kaut kāda Indiešu restorāna(cik sapratu). Mēs, labi būdami, noziedojām sīknaudu, un dodoties no viņas prom, atcerējāmies šādu teikumu - Ziemassvētku laiks ir došanas laiks. Tas nu gan. Es gandrīz vai nekad neziedoju naudu cilvēkiem, bet ziemassvēti mani padara par labāku cilvēku. Vēlāk arī noziedojām Ulubeles dzīvnieku patversmei. Pēctam mani pārņēma bēdīga sajūta, jo tiklīdz ir runa par dzīvniekiem patversmēs, vēlos raudāt.
    Atgriežoties mājās, pie sienas piekāru ziemassvētku gaismiņas un manā istabā beidzot ienāca ziemassvētku gars/noskaņojums/sajūta. Sauciet kā gribiet, bet šo sajūtu nevar aprakstīt ar vārdiem.