Cita Dimensija

Šoreiz izdomāju uzrakstīt kaut ko savādāku. Iesāku kā dzejoli, bet tas pārvērtās par mazu stāstiņu.

         Nāk nakts, prātā rodas domas - domas par pagātni, domas par nākotni. Tāda sajūta, it kā mans prāts tiktu aizmiglots un nobloķēts, neļaujot nekam citam nākt iekšā. Bet nakts nenāk viena, viņa sauc līdzi apātiju un zvaigznes - manas labākās draudzenes, kuras pazīstu jau kopš pazīstu sevi. Tiklīdz manā galvā ieklibo doma, tā sāk parazitēt un izplatīties pa manu ķermeni kā vīruss, kurš sadragā mani no iekšas. 
         Riebjas šie vakari, kad atnāk viena doma, paraujot līdzi veselu jūru ar problēmām. Jā, tā es pavadu savus vakarus - skatoties datora ekrānā, domājot par dzīvi, domājot par savām problēmām. Un tā pienāk puspieci no rīta un es to dokumentēju savā mediocre blogā, kuru lasa retais cilvēks. Es pat neredzu jēgu no šī bloga. Skat, pat mans blogs ir radusies kā problēma. Es vienmēr esmu mācējis no tukša gaisa uzburt problēmas. Tehniski, ne uzburt, bet kavēties tajās, it kā kaut ko es varētu mainīt. Tā ir pagātne un tur man nevajadzētu atgriezties. Bet ko es daru? Protams, ka es, gudrs būdams, atgriežos pagātnē un pārdzīvoju savas kļūdas.
         Nesāksim runāt par nākotni. Es pavadu 70% no savas dienas, domājot par to, ko es varu darīt nākotnē, kā pielāgoties un padarīt to par labāku vietu sev un citiem.
 

     Ja kas, es kladē uzrakstīju tikai pirmo rindkopu un pārējais bija pilnīga improvizācija. Šeit arī izpaužas mana prasme. Šis raksts ir pilnīga putra. Nevienam taču nerūp, kā es jūtos, un kas notiek manā prātā. Bet, ja Tu šo lasi, liels paldies Tev, mīļo cilvēk. Tieši Tu padari mani dienu labāku. :)