Skatuve

by

    Nezinu, kā ar Tevi, lasītāj, bet mani vienmēr ir piesaistījusi skatuve kā atrašanās vieta. Pēdējā laikā es bieži pavadu laiku uz skatuves un es vienmēr pieķeru sevi apbrīnojot to pirms kāda priekšnesuma. Nepabeigtie dekorējumi un sapinķerētie vadi mani dīvainā veidā uzrunā. Es varētu palikt viens pats uz skatuves, sēdēt un lūkoties sev apkārt, katru reizi atrodot kādu detaļu, kas manī izraisa patiku. Šodien Siguldas Kultūras namā bija mēģinājums priekš valsts svētku koncerta un, uznākot uz skatuves, es uzreiz atslēdzos no pārējiem, pilnībā apburts ar to, ko es redzēju. Pa pusei piestiprināts aizkars rotāja skatuves fonu, apkārt staigāja dejotāji, atkārtojot savu rutīnu un izslēgti starmeši, kas jau drīz tiks atkal ieslēgti, gatavi koncertam. Tev tas varbūt liekas diezgan savādi – kā parasta skatuve spēj pārsteigt cilvēku, kas nav ne aktieris, ne dejotājs. Lieta tāda, ka es vienmēr esmu vēlējies uzstāties uz skatuves, bet ne kā dziedātājs. Es esmu vēlējies izpildīt sarežģītas deju kustības, pagriezienus un ātrus soļus uz skatuves. Var teikt, ka tā ir mana apslēptā vēlēšanās. Jau stāvot tur es gribēju doties dejā, bet es izvēlējos aplauzt šo vēlmi, jo līdzās bija cilvēki, kas jau lūkojās uz mani, nesapratnē, kāmēr es griezos ap savu asi, cenšoties pēc iespējas vairāk aplūkot savu apkārtni.