Gaisma.
by Valdis Tjuševs
Nakts krāsās es skrienu cauri brikšņiem, puduriem, purviem un pļavām. Elpa aizrāvusies, bet es nedrīkstu apstāties, jo, ja es beidzu skriet, mani noķer nakts tumsa. Ja nav kustības, nav arī gaismas. Var just, kā mani vajā tumsas zobi, kuri alkst pēc jaunas miesas, ko sadragāt un novest ellē. To nevar pieļaut, jo es reiz tur esmu bijis, esmu redzējis Velna seju, jutis īstas bailes, vēlējies nomirt. Nē, tur nevaru būt. Jāturpina skriet. Pa ceļam sastopu ēnas, kuru dēļ man aizcērtas elpa, tiek izlaists sirdspuksts, bet tie ir bijuši tikai maldi, vienpusēji, salkani maldi, kuri aiz savām gaišajām maskām cenšas mani apturēt, jo šīs ēnas ir Elles vergi - viņi tur bija, ir un būs, jo nespēj izbēgt Velna stipro tvērienu. Man nav laba pieredze ar ēnām - vienmēr esmu nonācis Ellē, bet, tuvu palikšanai, tai laimīgi esmu izgājis cauri. Jā, te iederas frazeoloģisms - neskati vīru pēc cepures. Aiz šīm cepurēm slēpjas tās pašas ēnas. BLĀKŠ! Attopos ar zemi sejā, mutē un citur, kur tai nav paredzēta vieta. Nē! Nē! Es nevaru! Kā? Ko? Nē! Es paklupu! Mani dabūs! Vēl nepiecēlies, jūtu, ka mani kaut kas saķer un pieceļ kājās. Pretoties nav jēgas, jo spēks, kas mani ir piecēlis kājās, ir vairākas reizes lielāks par mani. Atveru acis, bet no tumsas nav ne miņas. Visapkārt ir sarkana gaisma un sejā jūtu karstu vēju. Es krītu! Kas atrodas piecsimt metrus zem mana krītošā ķermeņa? Nē... Nē! Es krītu Ellē ar lielu ātrumu! Es nevēlos atgriezties liesmās, kas pārogļo manu miesu, es nevēlos atgriezties vietā, kas man nekas nav raisījusi pozitīvas emocijas. Es vēlreiz aizveru acis, lai mīkstinātu kritienu, kurš solās būt burtiski nāvējošs... Es esmu klāt? Atveru plakstus un tas jau liecina par manu eksistenci. Pagājušo reiz šeit bija daudz cietāka zeme, tas nu gan. Pataustu zemi, bet zem manis ir sausas sūnas. Es neesmu Ellē. Te nav ugunīgās krāsas, ēnu vai paša Velna. Kur es esmu? Pagriežu galvu uz visām pusēm un pamanu, ka es atrodos kaut kur, kur es nekad neesmu bijis. Te ir gaišs, te var elpot. Šķiet, ka man nekur nav jāskrien, nav no kā bēgt, nav vēlmes kaut kur skriet, jo īsti nezinu, kur. Mani atkal kaut kas paceļ no zemes, bet es nevaru pateikt, kas, jo šī būtne izdala pārāk daudz gaismas, lai pamanītu. Skatos virzienā, kur vajadzētu atrasties acīm, līdz gaisma daļēji izdalās. Acis... deguns... lūpas. Ar laiku pamanu arī sejas vaibstus, uzacis un pat smaidu. Ar laiku ieraugu visu tēlu, kas īstenībā ir cilvēks. Cilvēks, kas arī reiz ir skrējis cauri mežiem, bēdzis no ēnām, izgaismojis ceļu aiz sevis. Šķiet, ka šis viss mežs ir viņa darītais, ka viņš šo mežu ir piepildījis ar gaismu, padzenis ēnas. Tātad, es nepaklupu, bet gan saskrējos... smagi saskrējos.
Pirms paguvu teikt vārdu, mani aprāva tēla teiktais:"Tu esi mājās."
